From Uncategorized

Kā lai investori uzticas valstij, ja tiesneši netur vārdu un pārkāpj termiņus?

 

justice-delayed-justice-deniedKāds klients (ārvalsts investors) padalījās ar savu rūgto pieredzi Latvijas tiesā. Rīgas apgabaltiesā viņš guva apstiprinājumu senajam tautas ticējumam, ka solīts makā nekrīt. Un tas nekrīt pat tad, kad likums to paredz. Runa ir par tiesas spēju sagatavot spriedumu likumā noteiktajā termiņā.

Saīsinātais spriedums

Situācija bija tāda, ka klients iesniedza tiesā apelācijas sūdzību, kura samērīgā termiņā tika arī izskatīta. Pēc 14 dienām klientam tika paziņots saīsināts spriedums – apelācijas sūdzība noraidīta. Civilprocesa likums pieļauj šādus saīsinātus spriedumus taisīt, kad lietas ir sarežģītas. Un tādā gadījumā tiesai ir pienākums pilnu spriedumu (ar motivāciju, argumentāciju un secinājumiem) sagatavot 14 dienu laikā. Tikai pilns spriedums dod priekšstatu par to, vai tiesas secinājumi ir pamatoti, un vai ir pamats iesniegt Kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā.

Pilns spriedums netika sagatavots pēc 14 dienām. Tiesneša palīgs atzina, ka tiesneši nav paguvuši spriedumu uzrakstīt. Lūdza pārzvanīt pēc nedēļas. Pēc nedēļas spriedums arī nebija sagatavots, un atkal palīgs teica, ka pilnais spriedums būs pēc nedēļas. Spriedums nebija gatavs arī tad, kā arī vēl pēc nedēļas. Pagāja vēl viena nedēļa, un pilns spriedums vēl joprojām nebija. Šādā veidā, epizodiski kontaktējoties ar tiesas personālu,  klients saņēma regulārus solījumus, bet solījumi ar tādu pašu regularitāti netika pildīti.

Klients zaudēja pacietību. Situācija atgādināja ainu no parādu piedzinēja bezcerīga dialoga ar hronisku parādnieku. Šādā dialogā parādnieks parasti cenšas “barot ar rītdienu” un piedzinējs negribīgi piekāpjas, dodot pēdējo iespēju.

Sūdzība ministram un tiesas vadībai

Gandrīz trīs mēnešus pēc saīsinātā sprieduma klients uzrakstīja sūdzību Tieslietu ministram un apgabaltiesas vadībai. Sūdzība akcentēja tiesas nespēju pildīt likumā noteiktos pienākumus, labas pārvaldības trūkumu un tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

Nedēļu pēc sūdzības nosūtīšanas klients beidzot saņēma pilnu spriedumu (pilnīga sagadīšanās). Pēc pāris dienām tika saņemta arī tiesas priekšsēdētājas atbilde. Vēstulē klientam tika izteikta atvainošanās un apsolīts turpmāk pievērst uzmanību laika plānošanai (vai tad līdz šim neplānoja?). Tomēr svarīgākā esence ir šāda. Disciplinārlietu pret referējošo tiesnesi nav pamata rosināt. Kavēšanās ar sprieduma sagatavošanu ir saistīta ar tiesneša noslodzi. Tiesnesim mēnesī esot bijis jāsagatavo vidēji 27,5 (!!) nolēmumi. Turklāt šāda noslodze vidēji esot pilnīgi visiem apgabaltiesas civillietu kolēģijas tiesnešiem.

Ko no minētā var secināt? Likumā noteiktais pienākums tiesai sagatavot pilnu spriedumu 14 dienu laikā nav praktiski izpildāms. Tas ir deklaratīvs. Konkrētajā gadījumā tiesai vajadzēja vairāk kā trīs mēnešus. Tāpat secināms, ka tiesneši strādā uz spēku izsīkuma robežas. Turklāt tas notiek apstākļos, kad tiesas personāla mainība pārsniedz pat 40% gadā.

Vai tas veicina tiesiskumu?

Šāda situācija slēpj daudzus riskus. Pirmkārt, konkrētās lietas apstākļos klients bažījās, vai tiesa spēs atcerēties un pilnvērtīgi izklāstīt sprieduma pamatojumu. Ar tādu noslodzi (27,5 nolēmumi mēnesī) sanāk, ka tiesnesis laika posmā starp saīsināto spriedumu un pilno spriedumu bija izspriedis gandrīz 90 citas lietas. Tas prasītu ārkārtēju, pat pārcilvēcīgu piepūli, lai distancējoties no citām lietām, tiesnesis spētu atcerēties visus tiesas sēdē izteiktos apsvērumus un dot tiem kvalitatīvu un izvērstu atbildi. Klients nekļūdījās – pilnajā spriedumā pamatojums nebija garāks par dažām rindkopām. Neatbildēts arī ir jautājums, kad pilnais spriedums būtu sagatavots, ja klients nebūtu iesniedzis sūdzību?

Taču būtiskākā problēma ir cita. Valsts centieni pārliecināt investorus investēt Latvijā, apgalvojot, ka viņu investīcijas šeit aizsargās efektīva un profesionāla tiesa, draud pārvērsties par tukšu ziepju burbuli. Ne Tieslietu ministrija, ne apgabaltiesas vadība nesaskata problēmu, ka tiesa būtiski pārkāpa likumā noteiktos termiņus (patiesības labad gan jāpiebilst – Tieslietu ministrija vēl nav atbildējusi uz sūdzību). Atbilde bija vienkārša – Jums ir tiesības iesniegt kasācijas sūdzību.  Turklāt netika saskatīta problēma arī tajā, ka tiesas darbinieki sistemātiski mānijās, solot neizpildāmo.

Tas nevairo uzticību ne tiesu varai, ne valstij kopumā. Turklāt tiesas priekšsēdētājas atbilde, ka caurmērā visiem tiesnešiem ir vienādi liela noslodze, liek secināt, ka ar neprognozējamu tiesu sistēmu kādu laiku vēl būs jāsamierinās. Nav dzirdēts ne par likumdevēja plāniem palielināt tiesas darbinieku skaitu, ne par citiem plāniem problēmas risināšanai.

Kā lai investori uzticas valstij, ja tiesneši strādā uz spēku izsīkuma robežas, neievēro termiņus un netur vārdu?

 

*Foto: http://www.imagesbuddy.com

Tiesu spriedumi internetā? Pāris muļķīgi iemesli, kāpēc tie tur nav

internetInternetā, ja zina, ko meklēt, un prot kaut cik apieties ar modernajām tehnoloģijām, var atrast kāroto. Protams, ne vienmēr. Ja būdams students, žurnālists vai praktizējošs jurists caur savu viedierīci centīsies paurķēties Latvijas tiesas nolēmumos, vilšanās nebūs ilgi jāgaida.

No vienas puses Satversme un Cilvēktiesību konvencija sola, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības brīvi iegūt informāciju. Tātad ikvienam vajadzētu būt tiesīgam iegūt informāciju no valsts iestādēm, arī no tiesas – par tās spriedumiem un lēmumiem. No otras puses, likums Par tiesu varu šo tiesību pamatīgi un, nebaidīšos atzīt, pat absurdi ierobežo.

Nav pieejami spēkā nestājušies spriedumi

Pirmā ačgārnība saistīta ar pieejamību tiesu spriedumiem (spriedumi ir nolēmumi, kad lieta izspriesta  pēc būtības). Likums saka, ka “atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija.”

Tātad, ja tiesas zāles durvis bijušas “vaļā”, tad sabiedrība šādu atklātu sēžu nolēmumiem teorētiski var brīvi iepazīties (slēgtās sēdēs skata lietas, kur jāaizsargā noteikta informācija, piemēram, valsts noslēpums, adopcijas jautājumi utml.). Uzraksti iesniegumu, un tiesa tev izsniegs kopiju, protams, aizkrāsos personas datus vai komercnoslēpumu un uzliks atzīmi, vai nolēmums stājies spēkā. Teorētiski, jo dažkārt šāda iepazīšanās ar nolēmumiem var būt diezgan mokoša un pazemojoša, un praktiski grūti īstenojama.

Pārsteidzošā kārtā, ja gribas ar tiesu komunicēt attālināti jeb internetā, tad  šādi iepazīties ar nolēmumu nevar. 2013.gadā likumdevējs, sekojot modes tendencēm, pateica, ka visiem spriedumiem tagad būs jābūt pieejamiem internetā. Taču, kā jau tas nereti gadās, likumā tika ielikta būtisku atruna. Internetā publicējami tikai tie spriedumi, kas ir stājušies spēkā (spēkā nestājušie ir tie, kuri pārsūdzēti).

“Žēlīgā debess!!” daži iesauktos. “Vai tiešām internetā ir tik problemātiski augšupielādēt arī spēkā nestājušos spriedumus?” citi prasītu. Tik tiešām, vai ciparu laikmetā ir būtiski, kādā formā pilsoņi no valsts iegūst informāciju? Ja spēkā neesošu spriedumu jebkurš var saņemt tiesā papīra formā, tad kāpēc gan to pašu nevarētu izdarīt caur plazmas ekrānu?

Jautāsiet, kam gan vajag lasīt spēkā nestājušos spriedumus? Daudziem. Arī pārsūdzēti spriedumi veido tiesu praksi. To pēta gan teorētiķi, gan praktiķi. Arī žurnālistiem un sabiedrībai ir tiesības un var būt interese iepazīties ar Latvijas Republikas vārdā pasludinātiem spriedumiem. Galu galā tās ir cilvēka pamattiesības iepazīties ar tiesu nolēmumiem, pat ja tu neesi lietas dalībnieks. Pamattiesības var ierobežot tikai šauros izņēmuma gadījumos.

Situāciju dramatisku padara apstāklis, ka savlaicīgi nepublicē arī spēkā stājušos spriedumus. Piemēram, šajā patentu strīdā spriedums, lai arī stājies spēkā pirms vairāk kā 10 dienām, vēl nav publicēts. Bēdīgi.

Lēmumus praktiski nevar atrast

Otra ačgārnība saistīta ar tiesas lēmumu publicēšanu internetā (lēmumi ir tādi nolēmumi, ar kuriem izlemj procesuālus jautājumus). Šajā kategorijā ierindojami, piemēram, lēmumi par judgeaktīvu apķīlāšanu, dažādi lēmumi maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības lietās utml.

Arī  lēmumi, ja tie izlemti atklātā sēdē, uzskatāmi par vispārpieejamu informāciju. Tātad raksti iesniegumu un ej uz tiesu pēc kopijas (teorētiski, jo praksē šādus interesentus tiesas administratīvais personāls labāk redz ejam, nekā nākam). Tomēr, ja vēlies kādu lēmumu, piemēram, par kāda uzņēmuma bankas kontu apķīlāšanu izlasīt, sēžot mājās siltās čībās, oficiālā veidā pie privātā datora tas visticamāk nebūs iespējams.

Ministru kabineta noteikumi precizē: portālā tiesas.lv “publicē atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus sabiedrību interesējošās lietās (piemēram, lēmumi, kurus publicējot tiek īstenota sabiedrības sociāli vai tiesiski izglītojošā funkcija) vai citus atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus pēc tiesas ieskata.” Tā lūk. Tiesnesim ir ne tikai jālemj lieta, bet viņam valsts ir uzlikusi pienākumu izdomāt, vai konkrētais lēmums interesē sabiedrību. Šeit, protams, paveras plašs jautājumu loks, sākot no tā, kā tiesnesis definē sabiedrību un beidzot ar to, ko nozīmē sabiedrības interese, un kā šo interesi konstatēt. Varbūt tiesnesim jāveic Twitterī aptauja?

Ja nu tiesnesis vēlas slēpt savus lēmumus?

Bet ko darīt, ja tiesnesi, pieņemot lēmumu, vadījuši kādi negodīgi motīvi? Vai maksātnespējas shēmu lietās kāds bija tik naivs sagaidīt, ka tiesneši konkrētos lēmumus identificētu kā sabiedrību interesējošus? Pameklēju, pameklēju, bet portālā tiesas.lv neizdevās šos lēmumus atrast. Tomēr, kad Augstākā tiesa šīs shēmas “salauza”, izrādījās, ka zināma sabiedrības interese tur bija gan.

Cilvēciski jau tiesnešus var saprast. Nav patīkami, ka jebkurš var skatīties tev uz pirkstiem. Lai gan jātic, ka 99,99 % tiesu nolēmumi ir rakstīti godprātīgi. Tādēļ diez vai tiesnešiem būtu jābaidās no atklātības.

Bet varbūt baidās ierēdņi un politiķi? Varbūt viņi vēlas pasargāt cilvēkus no lieka stresa? Varbūt nevēlas piesārņot internetu? Vai arī ir bailes, ka pietrūks serveru? Vērojot, cik daudz informācijas internetā publicē gan izpildvara, gan likumdevējs, minētie nešķiet pietiekami ticami iemesli.

Darbiņš jāpadara līdz galam. Tīmeklī jāpublicē visi atklātu tiesu nolēmumi – gan spriedumi, gan lēmumi. Arī tie, kuri pārsūdzēti. Arī tie, kuri interesē tikai dažus. Tas tiesu tuvinās cilvēkiem, bet mūsu visus – tuvāk modernai tiesiskai valstij.

 

*Ilustrācijas no http://themetapicture.com; http://familyllb.com/category/justice-quinn/ .

 

 

Reemigrācijas plāns ienes jaunu kultūru valsts pārvaldē

comics-dilbert-software-license-626127

Reti nākas atzīt, ka valsts iestādes pārsteidz pozitīvi. Parasti kritiku izpelnās ierēdņi, kuri nav spējīgi paskatīties “ārpus kastītes” vai iejusties iedzīvotāju ādā. Ekstrēmākos gadījumos attieksme pret apmeklētājiem ir augstprātīga. Piemēram, kādu laiku atpakaļ Aizliegtais paņēmiens raidījumā varēja redzēt Jūrmalas būvvaldes darbinieci, kura agresīvā tonī atbildēja uz apmeklētājas jautājumiem, pat nepaskatoties uz viņas pusi.

Ir jau arī pozitīvi piemēri, piemēram, vairākus gadus mani priecē pieklājības un profesionalitātes līmenis VID informatīvo tālruņu centrā. Tomēr to neuzskatīju ne par ko ārkārtēju. Nojautu, ka VID visticamāk atlasīja normālus un pieklājīgus cilvēkus darbam pie telefona, kuru centību ļoti iespējams “motivē” arī telefona sarunu ierakstīšana.

Taču nesen mani ļoti patīkami pārsteidza valsts LIAA personā. Turklāt divkārši, ar vienu mazu e-pastiņu. Tas ir pelnījis tikt nocitēts pilnībā: ” Jūsu kontaktus man iedeva mana kolēģe [..], kas ar Jums iepazinās kādā pasākumā. Viņa teica, ka Jūs darba ietvaros konsultējat klientus farmācijas un dzīvības zinātņu nozarē.

Pie Jums vēršos tādēļ, lai nodotu, ka – ja kādreiz Jums ir kāds liels un nozīmīgs institucionālais (vai arī fiziska persona) klients, kas apsver darbības uzsākšanu šajā jomā Latvijā, droši sazinieties ar mani. Dzīvības zinātņu nozare ir viena no 8 perspektīvajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm ārvalstu investīciju piesaistē, un LIAA strādā pastiprināti ar ārzemju interesentiem par šo nozari, lai veicinātu viņu darbības uzsākšanu Latvijā. LIAA pakalpojumi mūsu mandāta robežās (piemēram, informācijas sniegšana, piemērotu telpu uzņēmējdarbībai atrašana) ir bez maksas, tā kā – ja varēsim palīdzēt – labprāt palīdzēsim Jums darbā kopīga ekonomiskā labuma valstij vārdā.”

Protams, cilvēkiem, kas strādā privātā biznesā, šāds e-pasts nebūtu nekas neparasts, ja tas būtu atnācis no cita privāta uzņēmēja. Daudzās situācijās to pat varētu izmest miskastē kā masu mēstuli.

Taču konkrētā situācija ir atšķirīga. Valsts iestāde uzrunā personīgi privātpersonu un kas pats svarīgākais –  piedāvā savu palīdzību, turklāt bez maksas. Cik bieži pie jums personiski valsts iestāde ir vērsusies un piedāvājusi palīdzību bez maksas? Pie manis līdz šim ne reizi.

Otrais pārsteigums šajā sakarā ir saistīts ar konkrētā e-pasta autoru.  Pēc nelielas izpētes atklājās, ka LIAA ierēdnis, kas mani uzrunāja, neatbilda stereotipizētā Latvijas ierēdņa tēlam. Šis cilvēks, izrādās, ir nesen atgriezies Latvijā tā saucamā reemigrācijas plāna ietvaros. Pametis labi apmaksātu darbu attīstītajās Rietumeiropas valstīs, lai veidotu karjeru Latvijas valsts pārvaldē. Šis cilvēks ir atnesis līdzi arī kripatiņu no apkalpošanas kultūras, kurai mūsu valsts pārvaldē ir brīva niša.

Vismaz šajā ziņā reemigrācijas plāns ir izdevies. Gaidām turpinājumu.

 

*ilustrācija no http://joyreactor.com.

Velojoslas vieno, nevis šķeļ

Pavasaris ir klāt, un līdz ar plānākiem trikotāžas izstrādājumiem ielās atgriežas 15447484712_83eb2dd91a_karī riteņbraucēju masas. Patiesībā velobraucēji ielās bija arī ziemā. Vairums deva priekšroku kājām, automašīnām vai autobusiem. Mazākums turpināja mīt pedāļus, arī pa velojoslām.

Kas notiek ziemā?

16068047009_40e92caa18_kPārāk grūti ir lauzt mītus, ka ziema automātiski nozīmē kritušu un nosalušu velosipēdistu. Konspiratori uzskata, ka terminu “velosezona” izgudroja ne jau benzīntanki, bet gan veloservisi, lai varētu “ieziemot” visus riteņus un, protams, lai labi nopelnītu. Īstenībā jebkurš normāls ziemas mīlētājs zina, ka nav tādas velosezonas. Tāpat kā nav auto sezonas vai kājāmiešanas sezonas. Ziemā velobraucējam tikai rūpīgāk jādomā par apģērbu, jāsamazina ātrums un jānopērk kvalitatīvas riepas (70 EUR ar radzēm ir tā vērts). Jātur acis un ausis vaļā, bet mute ciet, ja vien pa ceļam negadās kāds gudrs sētnieks, kurš izdomājis uz velojoslām taisīt sniegavīrus.

16252515991_efc97ff45f_kŠoziem sniegavīru ķermeņa daļas ar neregulāru intervālu bija izsvaidītas arī uz jaunajām Lāčplēša, Dzirnavu un Elizabetes ielas velojoslām. Daždien, uzsniegot sniegam, ikviens varēja arī pārliecināties, ka sniega fizikālās īpašības spēj noslēpt pat vistreknākos ceļa apzīmējumus. Komplektā ar neesošām rīkojuma zīmēm “veloceļš” velobraucēji un autovadītāji varēja piedalīties realitātes šovā “Kurš lielāks idiots?”.

Trūkumi

Neapšaubā15188988531_7971297dcb_kmi velojoslu ieviešanas projektam ir trūkumi. Kam gan nav? Tomēr galvenais trūkums ir, ka pilsēta ir trūcīga. Ja tā nebūtu, ielas pieredzētu kapitālu pārbūvi, kur veloceļi ir fiziski nodalīti no ietvēm un autotransporta plūsmas. Ja trūkuma nebūtu, pilsēta jau sen būtu uzbūvējusi Ziemeļu koridoru un stāvparkus ārpus pilsētas centra. Ja trūkuma nebūtu, lēmumu pieņēmēji atļautos nopirkt sev divriteņus un secinātu, ka velojoslas pa īstam darbosies tikai tad, kad tiks saslēgtas vienotā tīklā, lai arī paši to reiz ierakstījuši pilsētas attīstības plānā. Tie secinātu, ka Elizabetes ielas velojosla nedod gaidīto efektu, jo ved tikai vienā virzienā. Secinātu, ka cilvēki nav zivis, kas barā metas vienā virzienā, bet ir gatavi pārsēsties no auto uz velo, ja ar velo var nokļūt galapunktā pa visīsāko ceļu visīsakajā laikā. Jo šodien ir jābūt kaskadierim, lai ar riteni šķērsotu, piemēram, Zemitāna tiltu vai, lai no Šampētera nokļūtu līdz Vanšu tiltam.

Valstiski nozīmīgs projekts

Tomēr, par spīti daudziem trūkumiem, velojoslu ieviešana ir viena no pēdējo gadu jaukākajām pārmaiņām Rīgas tēlā. Šis projekts ir ierindojams blakus tādiem sociāli svarīgiem un valstiski nozīmīgiem projektiem kā Nacionālā bibliotēka, Lucavsalas parks, kā arī vēl nerealizētais Jaunā Rīgas teātra atjaunošanas projekts.

Saprotams, ka daļa autovadītāju tam nepiekrīt. Tie vēl ilgi nevarēs15405576522_51e6b49edc_k samierināties ar jaunajiem ierobežojumiem. Kuram gan patīk atdot uz mūžīgiem laikiem garantētās tiesības ar savu astoņus kvadrātmetrus plašo ripojošo dzīvoklīti nokļūt jebkurā vietā jebkurā laikā? No autobraucēju skatupunkta velojoslas noteikti ir kā kaitinošas pumpas pilsētas pierē.

Attieksmes maiņa

15396122685_acdd963faa_k Tomēr tie, kas reizēm izkāpj no auto, stumj bērnu ratus vai omi ratiņkrēslā, brauc ar velo, dodas ar kājām uz veikalu, vai vienkārši dodas romantiskās pastaigās pa senajām Rīgas ielām, būs pamanījuši, ka velojoslas ir izmainījušas pilsētas vaibstus. Tas ir smaids pilsētas sejā. Tās iezīmē pagriezienu cilvēku attieksmē pret pilsētu, kuras plānošanas dokumentos jau sen ir deklarēts, ka infrastruktūrā prioritāte ir gājējiem un velobraucējiem. Tam seko sabiedriskais transports, pēc tam privātais transports un tranzīts. Gājējiem un velobraucējiem no punkta A līdz punktam B ir tiesības nokļūt pa taisnāko ceļu.

Ieguvumi visiem

Ja vien autobraucēji ievilktu dziļu elpu un izskaitītu līdz desmit, kopīgos ieguvumus15461862982_3e761c947f_o ieraudzītu arī viņi. Velojoslas ir sākums drošākai satiksmei visiem satiksmes dalībniekiem. Tas ir līdzeklis, lai uz ietvēm droši justos gājēji. Tas ir līdzeklis, lai uz brauktuves droši justos autovadītāji, kurus nepārsteigtu pēkšņi izniris fiksītis vai onkulis, kurš neveikli apbrauc bojātu akas vāku. Tas ir līdzeklis, lai bērni var droši nokļūt skolā, arī ar riteni. Ietve ir riskants, pat bīstams risinājums riteņbraucējiem. Neticiet? Pamēģiniet ar 5 km/h ietriekties gājēja mugurā, kurš bez brīdinājuma strauji maina virzienu. Lauzta gūža garantēta (labi, ne vienmēr). Variet arī pamēģināt mazliet lielākā tempā braukt garām ēkas caurbrauktuvei mirklī, kad no tās izripo sešlitrīgs VW Touareg. Labākajā gadījumā būsiet ar seju uz motora pārsega, sliktākajā – uz ielas braucamās daļas.

16309716262_af0e8a2912_kIr jāuzsver vēl citi bezgala daudzie ieguvumi, kurus nes līdzi attīstīta riteņbraukšanas kultūra. Samazinās automašīnu radītie trokšņi, putekļu mākoņi un izplūdes gāzes. Tas palīdz saglabāt tīru vidi, kurā gājējiem uzturēties ir patīkamāk. Labāki apstākļi ir arī ielu kafejnīcām un to apmeklētājiem. Ēku īpašnieki beidzot var krāsot no putekļiem nogurušās māju fasādes, bet velobraucēji samazināt personīgos tēriņus. Vietā ir atgādināt arī par veselības ieguvumiem. Valsts mazāk tērē sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai un ietaupīto naudu var novirzīt ierēdņu prēmēšanai. Beigu beigās cilvēkiem ir tvirtākas figūras un vairāk laimes hormonu. Valstī, kur katram ceturtajam bērnam ir liekais svars, tā ir teicama perspektīva.

Rīgai ir potenciāls kļūt par pilsētu ar augsti attīstītu velokultūru. Tas nenozīmē, ka visiem ir jākļūst par velobraucējiem. Taču tas nozīmē, ka visi var kļūt par velobraucēju draugiem. Jaunās velojoslas nav pasaules ideālākais projekts, bet ir solis pareizajā virzienā, sen gaidīts un nepieciešams. Tāpēc ikvienam atsevišķi un visiem kopā ir jālūdz pašvaldībai izpildīt sen doto solījumu – izveidot visaptverošu veloceļu tīklu, drošu un ērtu. Tas mainīs gan pilsētu, gan mūs pašus, uz labu.

Vai bezmaksas izglītību jāfinansē autoriem?

Šovasar skolēnu vecāki varēja atviegloti uzelpot, jo beidzot tiesībsargs bija pārliecinājis atbildīgās pārvaldes institūcijas, ka bezmaksas izglītībai no deklaratīvas idejas jākļūst par praktisku tiesību. Bija cerība, ka valsts nodrošinās bērnus ar bezmaksas mācību līdzekļiem, tajā skaitā darba burtnīcām un grāmatām.

Tomēr, sākoties mācību gadam, šo praktisko ieguvumu realizācija dzīvē, kā jau nelabojami skeptiķi varēja to paredzēt, nevedās. Izrādās, ka valstij un pašvaldībām (turpmāk kopā – valsts) tomēr nav izdevies šim procesam piešķirt pietiekamus līdzekļus. Medijos parādās ziņas, ka valsts šiem mērķiem ir atvēlējusi vien astoņus latus . Pat cilvēkam, kurš atrodas patālāk no bērnu izglītošanas, šāda summa varētu šķist nepietiekama. Likumsakarīgi mācību iestādes nokļuvušas saspringtā situācijā. Lai nodrošinātu nepārtrauktu mācību procesu un nesaskartos ar tiesībsarga kritiku par mācību līdzekļu pieprasīšanu no vecākiem, ir skolas, kas mācību līdzekļus masveidā kopē.

Par to nav priecīgi mācību līdzekļu autori, jo cerētā autoratlīdzība netiek gūta.  Tie nosūtījuši vēstuli nozares ministram un tiesībsargam, lūdzot nodrošināt viņu konstitucionālo tiesību ievērošanu. Tiesībsargs norāda, ka “likums ir jāprecizē, jo pašlaik atļauj pavairot materiālu pētniecības un izglītības vajadzībām, bet nepasaka, kādā apjomā“. Citiem vārdiem, ombuds saka, ka kopēt drīkst, bet nav zināms, cik daudz.

Šādai atziņai var piekrist tikai daļēji. Tik tiešām Autortiesību likums nosaka, ka Autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības darbs tiek izmantots (t.sk. kopēts) izglītības un pētniecības mērķiem. Tomēr likums ierobežo šādu izmantošanu. Likums skaidri nosaka, ka autora tiesības ierobežot var tikai pamatojoties uz likumu un tādā veidā, lai ierobežojumi nebūtu pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežotu autora likumīgās intereses.

Konkrētie autortiesību ierobežojumi ir noteikti ar likumu. Tādēļ jebkurai darbu izmantošanai (kopēšanai) izglītības vajadzībām, pirmkārt,  jāatbilst autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un, otrkārt, tie nedrīkst nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses.

Ko tad nozīmē šie principi? Vispirms jānorāda, ka tie nav unikāli Latvijas jaunievedumi. Tie izriet no Bernes konvencijas, kā arī citiem starptautiskiem tiesību aktiem, t.sk. ES Direktīvas 2001/29/EC (t.s. Autortiesību direktīva).

Principu, ka ierobežojumiem jāatbilst autora darba normālas izmantošanas noteikumiem, savā praksē interpretējusi Pasaules Tirdzniecības organizācija (turpmāk – PTO). Attiecīgi ar šo principu tiek saprasts, ka izņēmumu piemērošana nedrīkst novest pie ekonomiskas konkurences ar autoru un tādā veidā laupīt iespēju autoram saņemt nozīmīgu jeb taustāmu atlīdzību. Tātad šajā situācijā, valsts pieļaujot darbu kopēšanu izglītības nolūkiem, nedrīkst nonākt situācijā, kur tā ” konkurē” ar autoriem un liedz autoriem saņemt ” taustāmu” atlīdzību. Ar konkurēšanu nebūtu jāsaprot nodarbošanos ar izdevējdarbību u.tml. Vienkāršiem vārdiem, valsts nedrīkst taupīt uz autoru rēķina, ietaupījumus novirzot citām sabiedrības grupām. Netiešā veidā šādus valsts ietaupījumus tad subsidētu autori.

Saskaņā ar PTO praksi arī otrs citētais princips attiecas uz autora ienākumiem. Attiecīgi autora likumīgās intereses tiek nepamatoti ierobežotas tajā mirklī, kad aizskārums sasniedz tādu “nepamatotības līmeni, ja izņēmums rada vai var potenciāli radīt nepamatotu autora ienākumu zudumu.” Eiropas Savienības tiesa savukārt norādījusi, ka ar šo principu saprotamas autora tiesības par ierobežojumiem saņemt “godīgu atlīdzību” (sk. C-462/09). Turpat gan ES tiesa atgādināja, ka ierobežojot autora tiesības saglabājams ” godīgs līdzsvars” starp autoru un lietotāju. No minētā izriet vairāki secinājumi apskatāmās problēmas kontekstā. Vispirms būtu jākonstatē, vai darbi tiek kopēti tādā apmērā, kas rada nepamatotu ienākumu zudumu. Ja tas tiktu konstatēts, pamatojoties uz ES tiesas interpretāciju, puslīdz droši varētu apgalvot, ka turpinot pieļaut darbu kopēšanu “nepamtotā līmenī” , valstij rastos saistības samaksāt autoriem godīgu atlīdzību. Turklāt “godīgas atlīdzības” apjoms būtu vērtējams katra konkrēta gadījuma ietvaros.

No publiski izskanējušajiem paziņojumiem var spriest, ka skolu rīcība, “masveidā” kopējot grāmatas, visticamāk varētu būt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un varētu nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses. Ja autoru paziņojums par nozīmīgu ienākumu kritumu izrādītos patiess, šķiet būtu nevietā arguments, ka likums nenosaka “cik daudz drīkst un cik nedrīkst kopēt”. Ja minētā problēma šobrīd ir sistēmiska un sistemātiska, ir acīmredzami, ka valsts, neapturot šādu kopēšanu vai nenodrošinot “godīgu atlīdzību”, pārkāpj pašas noteiktos izņēmumus.

Valsts protams var censties sastādīt sarakstu, precīzi definējot pieļaujamos kopiju apjomus. Tomēr būtu jābūt nelabojamam optimistam, lai noticētu, ka šāda kazuistiska saraksta izveidošana, būtu praktiski iespējama. Tiesību normas piemērojot saprātīgi, jau šobrīd būtu jābūt skaidram, cik daudz ir par daudz.

Vēl viens risinājums būtu, ja izglītības organizācijas proaktīvi definētu “labās prakses piemērus”. Šāda kodeksa mērķis būtu vienoties par vienotiem kopēšanas principiem, uzskaitot iespējamos piemērus, kas būtu saskaņā ar Autortiesību likuma prasībām. Tādējādi šāds kodekss atvieglotu darbu pašiem skolotājiem saprast, ko likums pieļauj un ko ne.  Šāda ” nevalstiska” iniciatīva ir plaši izplatīta ASV, kur ” labās prakses” kodeksi ir gan bibliotekāriem, gan žurnālistiem, gan citām profesijām.

Tomēr, kāmēr šādas vadlīnijas nav izstrādātas, Valsts nedrīkst pieļaut situāciju, ka bezmaksas izglītību subsidē autori. Šī nasta jānes visai sabiedrībai.