From Uncategorized

AKKA/LAA eksekūcijas publiskais izpildījums

Ja pēc vairāku gadu pavadīšanas pastāvīgā veģetatīvā stāvoklī es pēkšņi atmostos, mani dikti urdītu interese uzzināt, kas starplaikā noticis. 2012.gads manām bērnišķīgi izbrīnītajām acīm parādītos kā gads, kad ASV prezidents publiski izteica atbalstu viendzimuma attiecību legalizēšanai; gads, kad augumā mazais Sarkozī zaudēja mazliet lielākajam sociālistam Ollandam; gads, kad Krievijā uz varas adatas atkal uzdūrās Putins. Kas tik nenotiek, es padomātu.

Taču Latvija man parādītos daudz vienkāršāka. Latvijā sabiedriskais notikums numur 1 nešaubīgi būtu lielas daļas sabiedrības locekļu iesaistīšanās autortiesību kolektīvā pārvaldītāja AKKA/LAA publiskā pēršanā. Pārējie notikumi, tādi kā  bioloģiskās daudzveidības un mazo lauku skolu saglabāšana, būtu mazāk aktuālāki.

Par laimi mani nav piemeklējis Ariela Šarona liktenis, un veģetatīvā stāvoklī neesmu bijis ne mirkli. Esmu bijis vairāk vai mazāk aktīvs liecinieks jezgai ap ACTA, AKKA/LAA, LaIPA un citiem burtu salikumiem, kuri simbolizē intelektuālā īpašuma atribūtus. Pēdējās dienās saasinājusies publiskā izpildījuma problemātika, kur izteikti jūtams veselīgas diskusijas trūkums no visu ieinteresēto personu puses. 

Strīda centrā laika gaitā ir izvirzījusies diskusija (to gan īsti nevar saukt par diskusiju) par publiskā izpildījuma definīciju. Un kā nu neradīsies, ja miera mekā Rīgā sabiedriskā autobusa šoferi tiek baidīti ar represijām par radio atskaņošanas licenču nepirkšanu. Tad kur radies, kur ne, kāds uzrok AKKA/LAA cenrādi, kur “rijīgie” autoru aizstāvji tiek atmaskoti, prasot samaksu par bērēs izraudamiem pantiem. Sabiedrības neapmierinātību pastiprina AKKA/LAA neiejūtīgie paziņojumi, ka publisks ir viss, kas ārpus ģimenes. Tad dažs izlasa, ka Bernes konvencijā nemaz nav publiskā izpildījuma definīcijas. Visbeidzot “nevainīgā” puķu bodniece gandrīz vai noķer infarktu, saņemot no policijas soda kvīti, kuras apmērs vairumam līdzpilsoņu rada šaubas, vai tik nav vienas nulles par daudz. Tas ir īstais moments, lai dusmu viesulis iebrāztos arī Saeimā. Nacionālās apvienības deputāti pauž gatavību dzēst “netaisnīgo” normu par “radio nodevu”.

Tik tiešām, Bernes konvencija nedod izsmeļošas norādes, kas ir publiskais izpildījums; tik nosaka, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu. Autortiesību likums ir mazliet konkrētāks – “darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums ārpus ierastā ģimenes loka.” Un te nu sākas tracis. AKKA/LAA berzē rokas, citējot minēto normu, bet “protestētāji” berzē acis, neticot lasītajam. Šādā saduļķotā ūdenī top daudzas pērles, jo neviens sevis cienīgs procesu pārzinātājs negrib piekrist, ka ārpus ģimenes viss ir publisks. Twitteris ir pilns ar absurdiem piedāvājumiem, ko vajadzētu uzskatīt par publisku izpildījumu.

Par laimi, ir daži, kuri tomēr nezaudē realitātes izjūtu, un argumentēti paskaidro, ka likumu nedrīkst lasīt kā pavārgrāmatu. Likums ir jāinterpretē – vispirms gramatiski, tad pēc jēgas un vēsturiskās situācijas, tad pēc sistēmas. Deputāti noteikti apzināsies, ka Latvijas nacionālās normas, patīk vai nē, ir pakārtotas starptautiskajām tiesībām. Tā, ieskatoties  Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumā par izpildījumu un fonogrammām, var atrast šādu publiskošanas (publiskais izpildījums ir šaurāks jēdziens, tādējādi tas ietilpst publiskošanas jēdzienā)  definīcīju: “izpildījuma skaņu vai arī fonogrammā fiksētu skaņu vai skaņu atveidojuma pārraidīšana sabiedrībai, izmantojot jebkuru līdzekli, izņemot raidīšanu ēterā.” Tātad šis nolīgums skaidri nošķir ar blakus tiesībām aizsargātu darbu raidīšanu, piem. radio, no publiska izpildījuma. Interesanti, ka turpat tiek paskaidrots, ka “”komunicēšana ar publiku” nozīmē arī tādu darbību, kuras rezultātā ar dzirdes palīdzību var uztvert fonogrammā fiksētas skaņas vai skaņu atveidojumu.” Tātad definīcija dod pieteikami plašu lauku interpretācijai. Nolīguma 15.pants gan sašaurina jēdzienu, attiecinot to uz darbiem, kas publiskoti komerciālos nolūkos. 

Publiskošanas jēdziens pieminēts arī TRIPS nolīgumā, kas nosaka, “izpildītājiem ir iespēja novērst arī šādas darbības, kas veiktas bez viņu atļaujas: bezkabeļu pārraides un viņu izpildījuma publiskas tiešraides” (domāta publiskošana). Tomēr definīciju tas nesniedz.

Atsauci uz publiskošanas  jēdzienu (kas kā iepriekš minēts, sevī ietver publisko atskaņošanu) var atrast Eiropas Savienības tiesību aktos. Tā Direktīva 2006/115/EK (Direktīva) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā nosaka, ka “dalībvalstīm ir pienākums paredzēt tiesības, kas nodrošina to, ka vienreizēju taisnīgu atlīdzību maksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētas fonogrammas vai šādu fonogrammu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai publiskošanai.” Tomēr arī Direktīva nedod skaidrāku definīciju.

Zināmu skaidrību, paldies Dievam, vieš Eiropas Savienības tiesas (EST) judikatūra. Šā gada 15.martā EST  nāca klajā ar spriedumu tā dēvētajā “zobārstu lietā” (Lieta C‑135/10), kura, šķiet, jau zināma visās nometnēs. Ar ko tad šis spriedums svarīgs?

EST vispirms apstiprināja, ka “publiskošanas” jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā līdzvērtīgus jēdzienus, kas ir ietverti starptautiskājās konvencijās un nolīgumos.  Turklāt tiesa uzsvēra, ka “kā jau izriet no Direktīvas [..], skaidrs ir tas, ka viens no šīs direktīvas mērķiem ir īstenot vairākas jaunas saistības, kuras Savienībai ir jāpilda saskaņā ar WIPO līgumu par autortiesībām un WIPO līgumu par izpildījumu un fonogrammām[..]. Šādos apstākļos šajā direktīvā ietvertie jēdzieni, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā šos divus līgumus.” Ar šo EST faktiski atzina, ka intrepretējot “publiskošanu” vai “publisko izpildījumu”, nav nozīmes, vai jautājums skar blakus tiesības (pārstāv LaIPA) vai autortiesības (pārstāv AKKA/LAA).

EST šajā lietā apstiprināja savu iepriekš izstradāto kritēriju kopu, kas ņemami vērā, analizējot, vai konkrētais gadījums uzskatāms par publisko izpildījumu un vai attiecīgi maksājama atlīdzība. Tiesa vispirms uzsvēra, ka “novērtējumā ir jāņem vērā vairāki papildkritēriji, kas nav autonomi, bet gan ir savstarpēji saistīti. Līdz ar to tie ir jāpiemēro gan individuāli, gan savstarpējā mijiedarbībā, apzinoties, ka tie dažādās konkrētās situācijās var pastāvēt ar ļoti mainīgu intensitāti.” Tātad situācijas būs dažādas un šīs “zobārstu lietas” iznākums ne vienmēr būs identisks arī attiecībā uz citiem gadījumiem (piem., izklaides autobusiem, cigāru klubiem vai bankām).

Te nu ir saraksts, kuru EST liek ņemt vērā:

1) Kas ir lietotājs?  

Piemēram, attiecībā uz viesnīcas un kafejnīcas–restorāna īpašnieku EST ir nospriedusi, ka tas veic publiskošanas aktu, ja tas, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, veic darbības, lai saviem klientiem dotu pieeju aizsargāta darba raidījumam. Ja šāda darbība netiktu veikta, šie klienti principā nevarētu skatīties pārraidīto darbu (piemēram, futbola spēli).

2) Kas ir publika?

EST ieskatā “publika” nozīmē nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu un turklāt paredz diezgan lielu personu skaitu. Publikas “nenoteiktais” raksturs nozīmē “jebkādā atbilstošā veidā padarīt darbu [..] uztveramu personām vispārīgi, nevis konkrētām personām, kas pieder privātai grupai”. “Diezgan liela personu skaita” kritērijs savukārt norāda, ka publikas jēdziens ietver noteiktu minimālo robežu, kas no šī jēdziena izslēdz vairāku attiecīgo personu skaitu, kas ir pārāk mazs vai pat niecīgs. Šajā ziņā svarīgi ir zināt ne tikai to, cik personām vienlaicīgi ir piekļuve vienam un tam pašam darbam, bet arī to, cik no viņām ir secīga piekļuve tam.

3) Vai publiskošanai piemīt peļņas nesošs raksturs?

 Šis ir loģisks kritērijs, kas izriet no tiesību īpašnieku tiesībām uz atlīdzību, ņemot vērā šo tiesību būtībā ekonomisko raksturu. EST jau agrāk ir spriedusi, ka kafejnīcas–restorāna īpašnieks veic apraidē esošu darbu demonstrēšanu ar mērķi ietekmēt un tas var ietekmēt šīs iestādes apmeklētību un galu galā arī tās ekonomiskos rezultātus.

 Ņemot vērā šos kritērijus, EST atzina, ka zobārsta kabinetā mūzikas atskaņošana nav uzskatāma par publiskošanu. EST pamatoja, ka zobārsta klienti parasti veido personu kopumu, kura sastāvs lielā mērā ir stabils. Līdz ar to runa nav par “personām vispārīgi”. Saskaņā ar EST, zobārsta klientu gadījumā šis personu skaits ir mazs vai pat niecīgs, ņemot vērā, ka zobārsta kabinetā vienlaicīgi klātesošo personu skaits parasti ir ļoti ierobežots. Lai gan klienti nomainās, tomēr tie, nākot vienam pēc otra, parasti nav vienu un to pašu fonogrammu, īpaši jau radioapraidē esošo fonogrammu, adresāti. EST norāda, ka zobārsts tikai šādas atskaņošanas dēļ nevar saprātīgi nedz cerēt uz sava kabineta apmeklētības pieaugumu, nedz arī paaugstināt cenas par sniegto aprūpi.  Zobārsta klienti ierodas zobārstniecības kabinetā tikai ar mērķi saņemt aprūpi, jo fonogrammu atskaņošanai nav zobārstniecības praksei raksturīgas nozīmes. Viņu iespēja klausīties noteiktas fonogrammas ir nejauša un neatkarīga no viņu vēlmēm. Šādos apstākļos nevar prezumēt, ka zobārsta ierastā klientūra būtu attiecīgā atskaņojuma auditorija.

Pretējs rezultāts tika pieredzēts citā EST spriedumā (lieta C-162/10), kas tika pieņemts tai pašā dienā, kad “zobārstu lietā” . Šī lieta tika ierosināta pēc Īrijas blakus tiesību organizācijas iniciatīvas un strīda pamatā bija Īrijas likumā paredzētais izņēmums neattiecināt publisko izpildījumu uz viesnīcām. Tiesa piemēroja augstāk minētos kritērijus un nonāca pie secinājuma, ka attiecībā uz viesnīcām visi kritēriji tiek izpildīti.  Tiesa norādīja, ka viesnīcnieks savu klientu istabās uzstāda televizorus un/vai radio, ar kuriem tas izplata apraides signālu, viesnīcnieka klienti, lai gan atrazdamies fonogrammu nesējsignālu pārklājuma zonā, var šīs fonogrammas klausīties tikai ar nodomu veikto viesnīcnieka darbību dēļ. Tātad viesnīcnieks pilnībā apzinājās savas rīcības sekas, dodot klientiem pieeju aizsargāta darba raidījumam. Attiecībā uz publikas kritēriju, EST norādīja, ka šādas viesnīcas klienti veido nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu, jo minētās viesnīcas pakalpojumu pieejamība šiem klientiem principā ir atkarīga no katra klienta izvēles un to ierobežo tikai attiecīgās viesnīcas viesu uzņemšanas iespējas. Turklāt, pēc tiesas domām, viesnīcas klienti veido diezgan lielu personu skaitu, tādējādi tie ir jāuzskata par publiku. EST konstatēja arī peļņas raksturu konkrētajā lietā – viesnīcnieka veiktas darbības, lai saviem klientiem nodrošinātu piekļuvi ēterā pārraidītam darbam, ir papildpakalpojuma sniegšana, kas ietekmē šīs viesnīcas labiekārtotību un līdz ar to arī istabu cenu.

Šī lieta ir svarīga arī ar to, ka atrisina debati par tā saucamo “dubulto atlīdzību”, kas Latvijas publiskajā telpā izskanējusi ne reizi vien. EST skaidri norādīja: “nav atbalstāms Īrijas arguments, ka no Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā izmantotajiem vārdiem “vai” un “vienreizēja” izriet, ka viesnīcniekam neesot jāmaksā atlīdzība par fonogrammu publiskošanu, ja raidorganizācija jau ir samaksājusi taisnīgu atlīdzību par šo fonogrammu izmantošanu savos raidījumos.” Tiesa nepārprotami uzsvēra, ka saskaņā ar Direktīvu  atlīdzība ir jāmaksā gan apraides, gan publiskošanas gadījumā.

 Šīs EST atziņas ir īpaši svarīgas šonedēļ, kad, kā jau augstāk minēts, no Jēkabielas nākuši skaļi paziņojumi par gala darīšanu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju patvaļai. Šķiet, minēto atziņu gaismā apgalvojumi par “autortiesību nodevas” izdzēšanu no mūsu tiesību sistēmas varētu būt pārsteidzīgi. Tiesa gan, nav īsti skaidrs, kas saprotams ar “autortiesību nodevu”. Vai tautas kalpi bija domājuši dzēst attiecīgas normas no Administratīvo pārkāpumu kodeksa (APK), vai arī pateikt, ka radio atskaņošana nav publisks izpildījums un tādēļ atlīdzība par to nepienākas. Ja pirmais gadījums, tas būtu atbalstāms, jo minimālā soda nauda LVL 500 apmērā tiešām varētu būt nesamērīga atsevišķās situācijās. Ja tas ir otrais gadījums, tad, domājams, deputātiem neies tik viegli. Kā rāda spriedums “Īrijas viesnīcu lietā”, Latvijai ir pienākums ievērot saistības, kuras izriet no Starptautiskajiem tiesību aktiem, it sevišķi no Eiropas Savienības direktīvām. Jebkuri paziņojumi par Latvijas tiesībām tos neievērot draud ar pārkāpuma procedūru EST.

Visbeidzot, jānorāda, ka pretēji publiskajā telpā dominējošam viedoklim, mani nepamet sajūta, ka šobrīd AKKA/LAA tiek “klapēta” par visiem pasaules nedarbiem. Piemēram, nesenais notikums ar puķu bodi, kur policija piemēroja administratīvo sodu LVL 500 par radio atskaņošanu bez licences. Šeit vietā būtu aicinājums nejaukt AKKA/LAA aktivitātes civiltiesību jomā (slēgt civiltiesisku līgumu/licenci) ar policijas aktivitātēm administratīvo pārkāpumu jomā (sodīt par licence neesamību). Tas būtu līdzīgi kā lamāt apdrošinātāju par to, ka policija sodījusi autoīpašnieku par OCTA trūkumu.

Un nav jau arī tā, ka visi nosoda šo organizāciju, kuras nosaukums rosina dažādas atskaņas. Pēc ilgas meklēšanas uzdūros komponista Kārļa Lāča twitter kontam, kurš atzina: “vienreiz iesaistījos diskusijā aizstāvot AKK/LAA , bet sapratu ,ka tas tomēr mūsu sabiedrībai šķiet nesaprotami…nu ko darīt..AKKA turās~!!!”

Ja AKKA/LAA atteiktos no savas līdzšinējās PR stratēģijas un atzītu, ka visi biznesi nav vienā “maisā bāžami”, iespējams, sabiedrībai tas šķistu saprotamāk. Bet varbūt arī nē. Tieksme atrast atbildīgo (vainīgo) visos laikos ir bijusi svarīgāka par patiesības noskaidrošanu.

 

Augstākā tiesa sarūgtina “kaktu advokātus”

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir cilvēka pamattiesības. Šīs tiesības cilvēki var īstenot paši vai ar pārstāvju palīdzību. Tādēļ vietā ir jautājums, kas var realizēt tiesības uz pārstāvību: advokāts vai arī citi kvalificēti juristi? Augstākās tiesas (AT) Senāts  2011. gada 23. novembrī ir devis jaunu atbildi uz šo “neskaidro” jautājumu .

Vispārīgais princips ir noteikts Satversmes 92.pantā: „ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. [..]. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību”. Gramatiski lasot, jautājumi nerodas: Pārstāvības tiesības ir piekritīgas tikai advokātiem. Tomēr, kā liecina tiesu prakse, šo jautājumu nevar aplūkot šauri.

Satversmes tiesa (ST) jau 2003. gadā skaidroja Satversmē lietoto jēdzienu “advokāts”: “Tiesības uz advokātu Satversmes 92.panta izpratnē, pirmkārt, ietver tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību [..]. Šāds no Satversmes 92.panta izrietošais ikvienas personas tiesību uz advokāta palīdzību saturs nav izsmeļošs, tas var tikt paplašināts, bet ne ierobežots” (2003.gada 27.jūnijs, lieta Nr.2003-04-01). Šajā lietā ST skatīja Civilprocesa likuma (CPL) 85.panta piektās daļas (“Kasācijas instances tiesā fiziskās un juridiskās personas lietas ved ar advokāta starpniecību”) atbilstību Satversmei.ST apsvērumos norādīja, ka “vest savas lietas un pārstāvēt citas personas ne sliktāk par advokātiem var arī tiesneši un prokurori (likumā noteiktajos gadījumos), juridisko zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu u.tml.” Tādēļ ST uzskatīja, ka minēta norma ir pretrunā ar Satversmes 92.pantu.

Šāda Satversmes tiesas interpretācija saprotamu iemeslu dēļ nebija pozitīvs signāls plašajai advokātu saimei. Taču tā deva zināmu apmierinājumu juristiem, kas dažādu apstākļu dēļ nesastāv advokatūrā. To apstiprina 201o. gada 10. novembra AT Senāta spriedums lietā lietā Nr. SKC-625/2010. Šajā lietā tiesa šķetināja jautājumu, vai zaudētājai pusei ir pienākums segt otrai pusei izdevumus par juridisko palīdzību, ja to sniegusi kapitālsabiedrība, nevis zvērināts advokāts. Šāds jautājums pamatoti radās, jo saskaņā ar CPL 33. pantu un 44. pantu atlīdzināmi ir izdevumi “par advokāta palīdzību”.

AT Senāts iedvesmojoties no ST prakses un Eiropa padomes rezolūcijas, atzina, ka minētajos pantos “ietvertais jēdziens „advokāts” ir jātulko paplašināti, ar to saprotot ne tikai zvērinātus advokātus un advokātu palīgus, bet arī citus kvalificētus juristus, kuri var sniegt juridisko palīdzību un būt par pārstāvjiem lietā.”  Tiesas interpretācija bija skaidra: “[..]pretēja minētajās tiesību normās ietvertā jēdziena „advokāts” interpretācija liecinātu par tiesas nevienlīdzīgu attieksmi pret lietas dalībniekiem atkarībā no tā, kādu pārstāvi juridiskās palīdzības sniegšanai tā izvēlējusies. [..] Šāda atšķirīga attieksme atkarībā no izvēlētā pārstāvja nav pieļaujama, jo ir pretrunā Satversmes 92.pantā noteiktajām personas tiesībām saņemt juridisko palīdzību.”

Tomēr juristiem-neadvokātiem uzvaras garša bija īsa. 2011.gada jūlijā Saeima skatīja priekšlikumu par CPL grozījumiem, kur cita starpā Juridiskā komisija  pēc V.Agešina (SC frakcija) priekšlikuma piedāvāja CPL tekstā izsmeļoši ierakstīt, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir arī izdevumi par cita kvalificēta jurista palīdzību (ne tikai advokāta). Faktiski šāds grozījums būtu nostiprinājis augstāk minēto tiesu praksi. Taču pēc kaismīgās deputāta G.Bērziņa  (VL-TB/LNNK ) debašu runas Saeimas plenārsēdē šie grozījumi netika pieņemti. Deputāts atsaucās uz Advokātu padomes un Tieslietu Ministrijas iebildumiem, kurus aicināja ņemt vēra.

Interesanti ir argumenti, kādēļ grozījumi netika atbalstīti. Viens no G.Bērziņa argumentiem bija, ka minētie priekšlikumi veicinātu ēnu ekonomika, “pieļaujot, ka atlīdzības saņemšanas gadījumā kvalificētam juristam nodokļi no saņemtajiem ienākumiem nav jāmaksā.” Taču viņa galvenais arguments bija: “pieņemot šādu normu, tiesām tiks noteikts papildu pienākums vērtēt jurista kvalifikāciju, iespējams, pieprasot atsauksmes un citus pierādījumus un tādējādi vēl vairāk noslogojot tiesu sistēmu.” Līdzīgu viedokli pauda arī S.Āboltiņa (frakcija „Vienotība”), uzverot, ka mērķis ir “lai tiesvedības procesi būtu pēc iespējas kvalitatīvāki”. Tādēļ pēc S.Āboltiņas domām jāturpina darbs pie likumu pilnveidošanas.

Līdz ar to CPL attiecīgās normas netika grozītas un attiecīgās normas palika kā bijušas. Tai pat laikā šīm deputātu debatēm bija ietekme uz turpmāko tiesu paraksi. 2011.gada novembrī AT Senātā atkal nonāca jautājums par izdevumu atlīdzināšanu uzvarētājai pusei (2011. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC–377/2011). Šoreiz kvītis bija izrakstījis nevis nevis zvērināts advokāts, bet gan juristu asociācijas pārstāvis. AT Senāts, acīmredzami ietekmējoties no vasasaras karstajām Saeimas debatēm, nolēma, ka šajā gadījumā  izdevumi juridiskās palīdzības samaksai nav atlīdzināmi. Senāts secināja, ka minētajā Saeimas balsojumā “likumdevējs ir veicis nepārprotamu izšķiršanos par jēdziena „advokāts” neattiecināšanu uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti, ko apstiprina arī pirms balsojuma notikušās debates, kurās skaidri iezīmēti minētā priekšlikuma neatbalstīšanas iemesli. Tādējādi Senātam ir jāatkāpjas no iepriekš judikatūrā izteiktām atziņām[..].”

Varētu šķist, ka līdz ar minēto tiesas spriedumu epopeja ap jēdzienu “advokāts” ir noslēgusies. Tomēr tas ir šķietami, jo neatbildētie juridiskie jautājumi ir vairāk kā pirmajā mirklī rādās.

Pirmkārt, vai saglabājot pastāvošo CPL kārtību, tiešām mainījās likuma interpretācija: un vai Senātam likumdevēja debates par pastāvošo likumu bija saistošas? Šķiet, Senātam bija iespēja uzskatīt, ka likumdevēja debates attiecīgajā situācijā ir tikai atšķirīga likuma normu  interpretācija, un šai interpretācijai nav obligāti jāsaskan ar tiesas izpratni.

Otrkārt, vai AT Senāts, mainot jēziena “advokāts” (CPL 33. un 44.p.) interpretāciju, vairs neuzkatīja līdzīgi kā gadu iepriekš, ka šāda jauna interpretācija ir pretrunā ar Satvermes 92.pantu? Šis jautājums tiešā veidā spriedumā netiek atbildēts. Ja Senāts uzskatīja, ka  pretrunas ir, tam bija iespēja izmantot savas tiesības vērsties Satversmes tiesā un lūgt pārbaudīt CPL 33. un 44.panta satversmību.

Treškārt, ja galvenais likumdevēja apsvērums neveikt grozījumus bija “kvalitātes kritērijs”, jeb nespēja pārliecināties par jurista kvalifikāciju, vai Senātam nešķita pašsaprotami, ka attiecībā uz atlīdzību šiem apsvērumiem nav nozīmes? Ir acīmredzami, ka pat ja tiesas proces dalībnieks ir izvēlējies “neadvokātu” savu interešu aizstāvībai (piemēram, intelektuālā īpašuma lietās patentu pilnvaroto) un šis “neadvokāts” ir panācis klientam labvēlīgu iznākumu, tas ir pietiekams kvalitātes apliecinājums. Nav skaidrs, kādēļ šādam pārstāvim būtu jāliedz saņemt atlīdzību no zaudējušās puses.

Visbeidzot, apstāklis, ka Senāts lietu izskatīja trīs tiesnešu (turklāt viens no viņiem bija autors arī iepriekšējam nolēmumam) nevis paplašinātā sastāvā, arī dod pamatu uzskatīt, ka šāda judikatūras maiņa nav notikusi pēc augstākajiem tiesiskuma kanoniem? Lai arī CPL neparedz obligātu judikatūras maiņas jautājumu skatīšanu paplašinātā sastāvā, tiesību zinātnē ir pamatoti skaidrota nepieciešamība pēc šādas kārtības (sk. Sniedzīte Ginta, Atsevišķi tiesnešu tiesību normu piemērošanu ietekmējošie faktori. Jurista Vārds Nr.42 (637) Otrdiena, 2010. gada 19. oktobris).

Minētie ir jautājumi, kuri visticamāk vēl neļaus aizvērt lapaspusi sāgā par advokatūras lomu Latvijas tiesību sistēmā. Ir acīmredzami, saprotami un pamatoti centieni stiprināt advokātūras prestižu un kvalitāti. Atzinības vērtu darbu šajā jomā dara Latvijas Zvērinātu advokātu padome.  Tik tiešām “neadvokāti” neriskē ar mundiera godu un šīs “bezatbildības” dēļ nereti tiek saukti par “kaktu advokātiem”.  Vienlaikus nevar nepamanīt, ka šie centieni ierobežot ” kaktu advokātu” bezatbildību tiek īstenoti ar fragmentārām darbībam, iespējams ačgārnā kārtībā. Situācijā, kad par Satversmei  neatbilstošām uzskata normas par pārstāvju loka ierobežošanu, var apšaubīt arī citu normu konstitucionalitāti, kas pēc būtības noved pie tāda paša rezultāta.