Vai bezmaksas izglītību jāfinansē autoriem?

Šovasar skolēnu vecāki varēja atviegloti uzelpot, jo beidzot tiesībsargs bija pārliecinājis atbildīgās pārvaldes institūcijas, ka bezmaksas izglītībai no deklaratīvas idejas jākļūst par praktisku tiesību. Bija cerība, ka valsts nodrošinās bērnus ar bezmaksas mācību līdzekļiem, tajā skaitā darba burtnīcām un grāmatām.

Tomēr, sākoties mācību gadam, šo praktisko ieguvumu realizācija dzīvē, kā jau nelabojami skeptiķi varēja to paredzēt, nevedās. Izrādās, ka valstij un pašvaldībām (turpmāk kopā – valsts) tomēr nav izdevies šim procesam piešķirt pietiekamus līdzekļus. Medijos parādās ziņas, ka valsts šiem mērķiem ir atvēlējusi vien astoņus latus . Pat cilvēkam, kurš atrodas patālāk no bērnu izglītošanas, šāda summa varētu šķist nepietiekama. Likumsakarīgi mācību iestādes nokļuvušas saspringtā situācijā. Lai nodrošinātu nepārtrauktu mācību procesu un nesaskartos ar tiesībsarga kritiku par mācību līdzekļu pieprasīšanu no vecākiem, ir skolas, kas mācību līdzekļus masveidā kopē.

Par to nav priecīgi mācību līdzekļu autori, jo cerētā autoratlīdzība netiek gūta.  Tie nosūtījuši vēstuli nozares ministram un tiesībsargam, lūdzot nodrošināt viņu konstitucionālo tiesību ievērošanu. Tiesībsargs norāda, ka “likums ir jāprecizē, jo pašlaik atļauj pavairot materiālu pētniecības un izglītības vajadzībām, bet nepasaka, kādā apjomā“. Citiem vārdiem, ombuds saka, ka kopēt drīkst, bet nav zināms, cik daudz.

Šādai atziņai var piekrist tikai daļēji. Tik tiešām Autortiesību likums nosaka, ka Autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības darbs tiek izmantots (t.sk. kopēts) izglītības un pētniecības mērķiem. Tomēr likums ierobežo šādu izmantošanu. Likums skaidri nosaka, ka autora tiesības ierobežot var tikai pamatojoties uz likumu un tādā veidā, lai ierobežojumi nebūtu pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežotu autora likumīgās intereses.

Konkrētie autortiesību ierobežojumi ir noteikti ar likumu. Tādēļ jebkurai darbu izmantošanai (kopēšanai) izglītības vajadzībām, pirmkārt,  jāatbilst autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un, otrkārt, tie nedrīkst nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses.

Ko tad nozīmē šie principi? Vispirms jānorāda, ka tie nav unikāli Latvijas jaunievedumi. Tie izriet no Bernes konvencijas, kā arī citiem starptautiskiem tiesību aktiem, t.sk. ES Direktīvas 2001/29/EC (t.s. Autortiesību direktīva).

Principu, ka ierobežojumiem jāatbilst autora darba normālas izmantošanas noteikumiem, savā praksē interpretējusi Pasaules Tirdzniecības organizācija (turpmāk – PTO). Attiecīgi ar šo principu tiek saprasts, ka izņēmumu piemērošana nedrīkst novest pie ekonomiskas konkurences ar autoru un tādā veidā laupīt iespēju autoram saņemt nozīmīgu jeb taustāmu atlīdzību. Tātad šajā situācijā, valsts pieļaujot darbu kopēšanu izglītības nolūkiem, nedrīkst nonākt situācijā, kur tā ” konkurē” ar autoriem un liedz autoriem saņemt ” taustāmu” atlīdzību. Ar konkurēšanu nebūtu jāsaprot nodarbošanos ar izdevējdarbību u.tml. Vienkāršiem vārdiem, valsts nedrīkst taupīt uz autoru rēķina, ietaupījumus novirzot citām sabiedrības grupām. Netiešā veidā šādus valsts ietaupījumus tad subsidētu autori.

Saskaņā ar PTO praksi arī otrs citētais princips attiecas uz autora ienākumiem. Attiecīgi autora likumīgās intereses tiek nepamatoti ierobežotas tajā mirklī, kad aizskārums sasniedz tādu “nepamatotības līmeni, ja izņēmums rada vai var potenciāli radīt nepamatotu autora ienākumu zudumu.” Eiropas Savienības tiesa savukārt norādījusi, ka ar šo principu saprotamas autora tiesības par ierobežojumiem saņemt “godīgu atlīdzību” (sk. C-462/09). Turpat gan ES tiesa atgādināja, ka ierobežojot autora tiesības saglabājams ” godīgs līdzsvars” starp autoru un lietotāju. No minētā izriet vairāki secinājumi apskatāmās problēmas kontekstā. Vispirms būtu jākonstatē, vai darbi tiek kopēti tādā apmērā, kas rada nepamatotu ienākumu zudumu. Ja tas tiktu konstatēts, pamatojoties uz ES tiesas interpretāciju, puslīdz droši varētu apgalvot, ka turpinot pieļaut darbu kopēšanu “nepamtotā līmenī” , valstij rastos saistības samaksāt autoriem godīgu atlīdzību. Turklāt “godīgas atlīdzības” apjoms būtu vērtējams katra konkrēta gadījuma ietvaros.

No publiski izskanējušajiem paziņojumiem var spriest, ka skolu rīcība, “masveidā” kopējot grāmatas, visticamāk varētu būt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un varētu nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses. Ja autoru paziņojums par nozīmīgu ienākumu kritumu izrādītos patiess, šķiet būtu nevietā arguments, ka likums nenosaka “cik daudz drīkst un cik nedrīkst kopēt”. Ja minētā problēma šobrīd ir sistēmiska un sistemātiska, ir acīmredzami, ka valsts, neapturot šādu kopēšanu vai nenodrošinot “godīgu atlīdzību”, pārkāpj pašas noteiktos izņēmumus.

Valsts protams var censties sastādīt sarakstu, precīzi definējot pieļaujamos kopiju apjomus. Tomēr būtu jābūt nelabojamam optimistam, lai noticētu, ka šāda kazuistiska saraksta izveidošana, būtu praktiski iespējama. Tiesību normas piemērojot saprātīgi, jau šobrīd būtu jābūt skaidram, cik daudz ir par daudz.

Vēl viens risinājums būtu, ja izglītības organizācijas proaktīvi definētu “labās prakses piemērus”. Šāda kodeksa mērķis būtu vienoties par vienotiem kopēšanas principiem, uzskaitot iespējamos piemērus, kas būtu saskaņā ar Autortiesību likuma prasībām. Tādējādi šāds kodekss atvieglotu darbu pašiem skolotājiem saprast, ko likums pieļauj un ko ne.  Šāda ” nevalstiska” iniciatīva ir plaši izplatīta ASV, kur ” labās prakses” kodeksi ir gan bibliotekāriem, gan žurnālistiem, gan citām profesijām.

Tomēr, kāmēr šādas vadlīnijas nav izstrādātas, Valsts nedrīkst pieļaut situāciju, ka bezmaksas izglītību subsidē autori. Šī nasta jānes visai sabiedrībai.

 

 

 

 

 

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>