Tagged Internets

Tiesu spriedumi internetā? Pāris muļķīgi iemesli, kāpēc tie tur nav

internetInternetā, ja zina, ko meklēt, un prot kaut cik apieties ar modernajām tehnoloģijām, var atrast kāroto. Protams, ne vienmēr. Ja būdams students, žurnālists vai praktizējošs jurists caur savu viedierīci centīsies paurķēties Latvijas tiesas nolēmumos, vilšanās nebūs ilgi jāgaida.

No vienas puses Satversme un Cilvēktiesību konvencija sola, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības brīvi iegūt informāciju. Tātad ikvienam vajadzētu būt tiesīgam iegūt informāciju no valsts iestādēm, arī no tiesas – par tās spriedumiem un lēmumiem. No otras puses, likums Par tiesu varu šo tiesību pamatīgi un, nebaidīšos atzīt, pat absurdi ierobežo.

Nav pieejami spēkā nestājušies spriedumi

Pirmā ačgārnība saistīta ar pieejamību tiesu spriedumiem (spriedumi ir nolēmumi, kad lieta izspriesta  pēc būtības). Likums saka, ka “atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija.”

Tātad, ja tiesas zāles durvis bijušas “vaļā”, tad sabiedrība šādu atklātu sēžu nolēmumiem teorētiski var brīvi iepazīties (slēgtās sēdēs skata lietas, kur jāaizsargā noteikta informācija, piemēram, valsts noslēpums, adopcijas jautājumi utml.). Uzraksti iesniegumu, un tiesa tev izsniegs kopiju, protams, aizkrāsos personas datus vai komercnoslēpumu un uzliks atzīmi, vai nolēmums stājies spēkā. Teorētiski, jo dažkārt šāda iepazīšanās ar nolēmumiem var būt diezgan mokoša un pazemojoša, un praktiski grūti īstenojama.

Pārsteidzošā kārtā, ja gribas ar tiesu komunicēt attālināti jeb internetā, tad  šādi iepazīties ar nolēmumu nevar. 2013.gadā likumdevējs, sekojot modes tendencēm, pateica, ka visiem spriedumiem tagad būs jābūt pieejamiem internetā. Taču, kā jau tas nereti gadās, likumā tika ielikta būtisku atruna. Internetā publicējami tikai tie spriedumi, kas ir stājušies spēkā (spēkā nestājušie ir tie, kuri pārsūdzēti).

“Žēlīgā debess!!” daži iesauktos. “Vai tiešām internetā ir tik problemātiski augšupielādēt arī spēkā nestājušos spriedumus?” citi prasītu. Tik tiešām, vai ciparu laikmetā ir būtiski, kādā formā pilsoņi no valsts iegūst informāciju? Ja spēkā neesošu spriedumu jebkurš var saņemt tiesā papīra formā, tad kāpēc gan to pašu nevarētu izdarīt caur plazmas ekrānu?

Jautāsiet, kam gan vajag lasīt spēkā nestājušos spriedumus? Daudziem. Arī pārsūdzēti spriedumi veido tiesu praksi. To pēta gan teorētiķi, gan praktiķi. Arī žurnālistiem un sabiedrībai ir tiesības un var būt interese iepazīties ar Latvijas Republikas vārdā pasludinātiem spriedumiem. Galu galā tās ir cilvēka pamattiesības iepazīties ar tiesu nolēmumiem, pat ja tu neesi lietas dalībnieks. Pamattiesības var ierobežot tikai šauros izņēmuma gadījumos.

Situāciju dramatisku padara apstāklis, ka savlaicīgi nepublicē arī spēkā stājušos spriedumus. Piemēram, šajā patentu strīdā spriedums, lai arī stājies spēkā pirms vairāk kā 10 dienām, vēl nav publicēts. Bēdīgi.

Lēmumus praktiski nevar atrast

Otra ačgārnība saistīta ar tiesas lēmumu publicēšanu internetā (lēmumi ir tādi nolēmumi, ar kuriem izlemj procesuālus jautājumus). Šajā kategorijā ierindojami, piemēram, lēmumi par judgeaktīvu apķīlāšanu, dažādi lēmumi maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības lietās utml.

Arī  lēmumi, ja tie izlemti atklātā sēdē, uzskatāmi par vispārpieejamu informāciju. Tātad raksti iesniegumu un ej uz tiesu pēc kopijas (teorētiski, jo praksē šādus interesentus tiesas administratīvais personāls labāk redz ejam, nekā nākam). Tomēr, ja vēlies kādu lēmumu, piemēram, par kāda uzņēmuma bankas kontu apķīlāšanu izlasīt, sēžot mājās siltās čībās, oficiālā veidā pie privātā datora tas visticamāk nebūs iespējams.

Ministru kabineta noteikumi precizē: portālā tiesas.lv “publicē atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus sabiedrību interesējošās lietās (piemēram, lēmumi, kurus publicējot tiek īstenota sabiedrības sociāli vai tiesiski izglītojošā funkcija) vai citus atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus pēc tiesas ieskata.” Tā lūk. Tiesnesim ir ne tikai jālemj lieta, bet viņam valsts ir uzlikusi pienākumu izdomāt, vai konkrētais lēmums interesē sabiedrību. Šeit, protams, paveras plašs jautājumu loks, sākot no tā, kā tiesnesis definē sabiedrību un beidzot ar to, ko nozīmē sabiedrības interese, un kā šo interesi konstatēt. Varbūt tiesnesim jāveic Twitterī aptauja?

Ja nu tiesnesis vēlas slēpt savus lēmumus?

Bet ko darīt, ja tiesnesi, pieņemot lēmumu, vadījuši kādi negodīgi motīvi? Vai maksātnespējas shēmu lietās kāds bija tik naivs sagaidīt, ka tiesneši konkrētos lēmumus identificētu kā sabiedrību interesējošus? Pameklēju, pameklēju, bet portālā tiesas.lv neizdevās šos lēmumus atrast. Tomēr, kad Augstākā tiesa šīs shēmas “salauza”, izrādījās, ka zināma sabiedrības interese tur bija gan.

Cilvēciski jau tiesnešus var saprast. Nav patīkami, ka jebkurš var skatīties tev uz pirkstiem. Lai gan jātic, ka 99,99 % tiesu nolēmumi ir rakstīti godprātīgi. Tādēļ diez vai tiesnešiem būtu jābaidās no atklātības.

Bet varbūt baidās ierēdņi un politiķi? Varbūt viņi vēlas pasargāt cilvēkus no lieka stresa? Varbūt nevēlas piesārņot internetu? Vai arī ir bailes, ka pietrūks serveru? Vērojot, cik daudz informācijas internetā publicē gan izpildvara, gan likumdevējs, minētie nešķiet pietiekami ticami iemesli.

Darbiņš jāpadara līdz galam. Tīmeklī jāpublicē visi atklātu tiesu nolēmumi – gan spriedumi, gan lēmumi. Arī tie, kuri pārsūdzēti. Arī tie, kuri interesē tikai dažus. Tas tiesu tuvinās cilvēkiem, bet mūsu visus – tuvāk modernai tiesiskai valstij.

 

*Ilustrācijas no http://themetapicture.com; http://familyllb.com/category/justice-quinn/ .