Tagged Tiesības

Kā lai investori uzticas valstij, ja tiesneši netur vārdu un pārkāpj termiņus?

 

justice-delayed-justice-deniedKāds klients (ārvalsts investors) padalījās ar savu rūgto pieredzi Latvijas tiesā. Rīgas apgabaltiesā viņš guva apstiprinājumu senajam tautas ticējumam, ka solīts makā nekrīt. Un tas nekrīt pat tad, kad likums to paredz. Runa ir par tiesas spēju sagatavot spriedumu likumā noteiktajā termiņā.

Saīsinātais spriedums

Situācija bija tāda, ka klients iesniedza tiesā apelācijas sūdzību, kura samērīgā termiņā tika arī izskatīta. Pēc 14 dienām klientam tika paziņots saīsināts spriedums – apelācijas sūdzība noraidīta. Civilprocesa likums pieļauj šādus saīsinātus spriedumus taisīt, kad lietas ir sarežģītas. Un tādā gadījumā tiesai ir pienākums pilnu spriedumu (ar motivāciju, argumentāciju un secinājumiem) sagatavot 14 dienu laikā. Tikai pilns spriedums dod priekšstatu par to, vai tiesas secinājumi ir pamatoti, un vai ir pamats iesniegt Kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā.

Pilns spriedums netika sagatavots pēc 14 dienām. Tiesneša palīgs atzina, ka tiesneši nav paguvuši spriedumu uzrakstīt. Lūdza pārzvanīt pēc nedēļas. Pēc nedēļas spriedums arī nebija sagatavots, un atkal palīgs teica, ka pilnais spriedums būs pēc nedēļas. Spriedums nebija gatavs arī tad, kā arī vēl pēc nedēļas. Pagāja vēl viena nedēļa, un pilns spriedums vēl joprojām nebija. Šādā veidā, epizodiski kontaktējoties ar tiesas personālu,  klients saņēma regulārus solījumus, bet solījumi ar tādu pašu regularitāti netika pildīti.

Klients zaudēja pacietību. Situācija atgādināja ainu no parādu piedzinēja bezcerīga dialoga ar hronisku parādnieku. Šādā dialogā parādnieks parasti cenšas “barot ar rītdienu” un piedzinējs negribīgi piekāpjas, dodot pēdējo iespēju.

Sūdzība ministram un tiesas vadībai

Gandrīz trīs mēnešus pēc saīsinātā sprieduma klients uzrakstīja sūdzību Tieslietu ministram un apgabaltiesas vadībai. Sūdzība akcentēja tiesas nespēju pildīt likumā noteiktos pienākumus, labas pārvaldības trūkumu un tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

Nedēļu pēc sūdzības nosūtīšanas klients beidzot saņēma pilnu spriedumu (pilnīga sagadīšanās). Pēc pāris dienām tika saņemta arī tiesas priekšsēdētājas atbilde. Vēstulē klientam tika izteikta atvainošanās un apsolīts turpmāk pievērst uzmanību laika plānošanai (vai tad līdz šim neplānoja?). Tomēr svarīgākā esence ir šāda. Disciplinārlietu pret referējošo tiesnesi nav pamata rosināt. Kavēšanās ar sprieduma sagatavošanu ir saistīta ar tiesneša noslodzi. Tiesnesim mēnesī esot bijis jāsagatavo vidēji 27,5 (!!) nolēmumi. Turklāt šāda noslodze vidēji esot pilnīgi visiem apgabaltiesas civillietu kolēģijas tiesnešiem.

Ko no minētā var secināt? Likumā noteiktais pienākums tiesai sagatavot pilnu spriedumu 14 dienu laikā nav praktiski izpildāms. Tas ir deklaratīvs. Konkrētajā gadījumā tiesai vajadzēja vairāk kā trīs mēnešus. Tāpat secināms, ka tiesneši strādā uz spēku izsīkuma robežas. Turklāt tas notiek apstākļos, kad tiesas personāla mainība pārsniedz pat 40% gadā.

Vai tas veicina tiesiskumu?

Šāda situācija slēpj daudzus riskus. Pirmkārt, konkrētās lietas apstākļos klients bažījās, vai tiesa spēs atcerēties un pilnvērtīgi izklāstīt sprieduma pamatojumu. Ar tādu noslodzi (27,5 nolēmumi mēnesī) sanāk, ka tiesnesis laika posmā starp saīsināto spriedumu un pilno spriedumu bija izspriedis gandrīz 90 citas lietas. Tas prasītu ārkārtēju, pat pārcilvēcīgu piepūli, lai distancējoties no citām lietām, tiesnesis spētu atcerēties visus tiesas sēdē izteiktos apsvērumus un dot tiem kvalitatīvu un izvērstu atbildi. Klients nekļūdījās – pilnajā spriedumā pamatojums nebija garāks par dažām rindkopām. Neatbildēts arī ir jautājums, kad pilnais spriedums būtu sagatavots, ja klients nebūtu iesniedzis sūdzību?

Taču būtiskākā problēma ir cita. Valsts centieni pārliecināt investorus investēt Latvijā, apgalvojot, ka viņu investīcijas šeit aizsargās efektīva un profesionāla tiesa, draud pārvērsties par tukšu ziepju burbuli. Ne Tieslietu ministrija, ne apgabaltiesas vadība nesaskata problēmu, ka tiesa būtiski pārkāpa likumā noteiktos termiņus (patiesības labad gan jāpiebilst – Tieslietu ministrija vēl nav atbildējusi uz sūdzību). Atbilde bija vienkārša – Jums ir tiesības iesniegt kasācijas sūdzību.  Turklāt netika saskatīta problēma arī tajā, ka tiesas darbinieki sistemātiski mānijās, solot neizpildāmo.

Tas nevairo uzticību ne tiesu varai, ne valstij kopumā. Turklāt tiesas priekšsēdētājas atbilde, ka caurmērā visiem tiesnešiem ir vienādi liela noslodze, liek secināt, ka ar neprognozējamu tiesu sistēmu kādu laiku vēl būs jāsamierinās. Nav dzirdēts ne par likumdevēja plāniem palielināt tiesas darbinieku skaitu, ne par citiem plāniem problēmas risināšanai.

Kā lai investori uzticas valstij, ja tiesneši strādā uz spēku izsīkuma robežas, neievēro termiņus un netur vārdu?

 

*Foto: http://www.imagesbuddy.com

Tiesu spriedumi internetā? Pāris muļķīgi iemesli, kāpēc tie tur nav

internetInternetā, ja zina, ko meklēt, un prot kaut cik apieties ar modernajām tehnoloģijām, var atrast kāroto. Protams, ne vienmēr. Ja būdams students, žurnālists vai praktizējošs jurists caur savu viedierīci centīsies paurķēties Latvijas tiesas nolēmumos, vilšanās nebūs ilgi jāgaida.

No vienas puses Satversme un Cilvēktiesību konvencija sola, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības brīvi iegūt informāciju. Tātad ikvienam vajadzētu būt tiesīgam iegūt informāciju no valsts iestādēm, arī no tiesas – par tās spriedumiem un lēmumiem. No otras puses, likums Par tiesu varu šo tiesību pamatīgi un, nebaidīšos atzīt, pat absurdi ierobežo.

Nav pieejami spēkā nestājušies spriedumi

Pirmā ačgārnība saistīta ar pieejamību tiesu spriedumiem (spriedumi ir nolēmumi, kad lieta izspriesta  pēc būtības). Likums saka, ka “atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija.”

Tātad, ja tiesas zāles durvis bijušas “vaļā”, tad sabiedrība šādu atklātu sēžu nolēmumiem teorētiski var brīvi iepazīties (slēgtās sēdēs skata lietas, kur jāaizsargā noteikta informācija, piemēram, valsts noslēpums, adopcijas jautājumi utml.). Uzraksti iesniegumu, un tiesa tev izsniegs kopiju, protams, aizkrāsos personas datus vai komercnoslēpumu un uzliks atzīmi, vai nolēmums stājies spēkā. Teorētiski, jo dažkārt šāda iepazīšanās ar nolēmumiem var būt diezgan mokoša un pazemojoša, un praktiski grūti īstenojama.

Pārsteidzošā kārtā, ja gribas ar tiesu komunicēt attālināti jeb internetā, tad  šādi iepazīties ar nolēmumu nevar. 2013.gadā likumdevējs, sekojot modes tendencēm, pateica, ka visiem spriedumiem tagad būs jābūt pieejamiem internetā. Taču, kā jau tas nereti gadās, likumā tika ielikta būtisku atruna. Internetā publicējami tikai tie spriedumi, kas ir stājušies spēkā (spēkā nestājušie ir tie, kuri pārsūdzēti).

“Žēlīgā debess!!” daži iesauktos. “Vai tiešām internetā ir tik problemātiski augšupielādēt arī spēkā nestājušos spriedumus?” citi prasītu. Tik tiešām, vai ciparu laikmetā ir būtiski, kādā formā pilsoņi no valsts iegūst informāciju? Ja spēkā neesošu spriedumu jebkurš var saņemt tiesā papīra formā, tad kāpēc gan to pašu nevarētu izdarīt caur plazmas ekrānu?

Jautāsiet, kam gan vajag lasīt spēkā nestājušos spriedumus? Daudziem. Arī pārsūdzēti spriedumi veido tiesu praksi. To pēta gan teorētiķi, gan praktiķi. Arī žurnālistiem un sabiedrībai ir tiesības un var būt interese iepazīties ar Latvijas Republikas vārdā pasludinātiem spriedumiem. Galu galā tās ir cilvēka pamattiesības iepazīties ar tiesu nolēmumiem, pat ja tu neesi lietas dalībnieks. Pamattiesības var ierobežot tikai šauros izņēmuma gadījumos.

Situāciju dramatisku padara apstāklis, ka savlaicīgi nepublicē arī spēkā stājušos spriedumus. Piemēram, šajā patentu strīdā spriedums, lai arī stājies spēkā pirms vairāk kā 10 dienām, vēl nav publicēts. Bēdīgi.

Lēmumus praktiski nevar atrast

Otra ačgārnība saistīta ar tiesas lēmumu publicēšanu internetā (lēmumi ir tādi nolēmumi, ar kuriem izlemj procesuālus jautājumus). Šajā kategorijā ierindojami, piemēram, lēmumi par judgeaktīvu apķīlāšanu, dažādi lēmumi maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības lietās utml.

Arī  lēmumi, ja tie izlemti atklātā sēdē, uzskatāmi par vispārpieejamu informāciju. Tātad raksti iesniegumu un ej uz tiesu pēc kopijas (teorētiski, jo praksē šādus interesentus tiesas administratīvais personāls labāk redz ejam, nekā nākam). Tomēr, ja vēlies kādu lēmumu, piemēram, par kāda uzņēmuma bankas kontu apķīlāšanu izlasīt, sēžot mājās siltās čībās, oficiālā veidā pie privātā datora tas visticamāk nebūs iespējams.

Ministru kabineta noteikumi precizē: portālā tiesas.lv “publicē atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus sabiedrību interesējošās lietās (piemēram, lēmumi, kurus publicējot tiek īstenota sabiedrības sociāli vai tiesiski izglītojošā funkcija) vai citus atklātā tiesas sēdē pieņemtus spēkā stājušos tiesas lēmumus pēc tiesas ieskata.” Tā lūk. Tiesnesim ir ne tikai jālemj lieta, bet viņam valsts ir uzlikusi pienākumu izdomāt, vai konkrētais lēmums interesē sabiedrību. Šeit, protams, paveras plašs jautājumu loks, sākot no tā, kā tiesnesis definē sabiedrību un beidzot ar to, ko nozīmē sabiedrības interese, un kā šo interesi konstatēt. Varbūt tiesnesim jāveic Twitterī aptauja?

Ja nu tiesnesis vēlas slēpt savus lēmumus?

Bet ko darīt, ja tiesnesi, pieņemot lēmumu, vadījuši kādi negodīgi motīvi? Vai maksātnespējas shēmu lietās kāds bija tik naivs sagaidīt, ka tiesneši konkrētos lēmumus identificētu kā sabiedrību interesējošus? Pameklēju, pameklēju, bet portālā tiesas.lv neizdevās šos lēmumus atrast. Tomēr, kad Augstākā tiesa šīs shēmas “salauza”, izrādījās, ka zināma sabiedrības interese tur bija gan.

Cilvēciski jau tiesnešus var saprast. Nav patīkami, ka jebkurš var skatīties tev uz pirkstiem. Lai gan jātic, ka 99,99 % tiesu nolēmumi ir rakstīti godprātīgi. Tādēļ diez vai tiesnešiem būtu jābaidās no atklātības.

Bet varbūt baidās ierēdņi un politiķi? Varbūt viņi vēlas pasargāt cilvēkus no lieka stresa? Varbūt nevēlas piesārņot internetu? Vai arī ir bailes, ka pietrūks serveru? Vērojot, cik daudz informācijas internetā publicē gan izpildvara, gan likumdevējs, minētie nešķiet pietiekami ticami iemesli.

Darbiņš jāpadara līdz galam. Tīmeklī jāpublicē visi atklātu tiesu nolēmumi – gan spriedumi, gan lēmumi. Arī tie, kuri pārsūdzēti. Arī tie, kuri interesē tikai dažus. Tas tiesu tuvinās cilvēkiem, bet mūsu visus – tuvāk modernai tiesiskai valstij.

 

*Ilustrācijas no http://themetapicture.com; http://familyllb.com/category/justice-quinn/ .